Vīra māte ieradās pie mums ciemos Ogrē: viņa atveda "ciemakukuli" - pat sliktos sapņos nevarējām to iedomāties

Kādu dienu pie mums uz jauno dzīvokli Ogrē ciemos atbrauca vīra māte ar tēvu. Viņa vienmēr šķita jauka, tomēr tāda nedaudz satraukta. It kā būtu gatava par kaut ko taisnoties, kaut viņai neviens neko nebija pārmetis.

Kad viņi mūsu dzīvoklī, viņa vispirms pievērsās logiem, tad aizkariem un teica:
— Logi jums sanāk ielas pusē. Paskat, kādi putekļi krājas!
Es tikai pasmaidīju, bet neatbildēju.

Kamēr karināju viņas mēteli uz pakaramā, man netīšām tas nokrita uz grīdas. To paceļot no kabatas izkrita maza sērkociņu kastītes. Tā atsitās pret grīdu, atvērās, un no turienes izbira… lērums prusaku! Protams, ka tie tūlīt izklīda kur nu kurais – daži ielīda spraugās, citi aizskrēja aiz skapja.

— Kas tas? — es jautāju, vēl nespējot noticēt redzētajam.

Vīra māte apstājās kā sastingusi, tad pēkšņi apsēdās krēslā un aizsedza seju ar rokām.

— Vai jūs tiešām domājat… ka es vēlu jums ko sliktu? — viņa izdvesa aizlauztā balsī.
— Mēs neko tādu neesam teikuši, — mans vīrs viņu mierināja, kaut pats izskatījās pagalma apstulbis.
— Bet kāpēc tad jūs uz mani skatāties tā?!

Viņa raustīja plecus un tad, it kā izlemjot vairs neko neslēpt, sacīja:
— Viņi attīra gaisu! Viņi apēd to, kas jums kaitē. Putekļus, gružus, visu lieko. Jūs vienkārši to nezināt. Neviens tam negrib ticēt, bet citur pasaulē to jau dara sen.

— Velta, vai tu speciāli tos atnesi? — es stingri jautāju.
— Jā. Jā! Es gribēju palīdzēt. Jūs taču dzīvojat jaunā mājā, te ir tukšs, sterils gaiss. Cilvēkiem no tā nav nekā laba, vai jūs to nesaprotat?

Es ieskatījos viņā. Viņas acis dega, tajās nebija vainas, tikai tāda kā apmātība. Mans vīrs paskatījās uz mani, it kā mēģinot atrast pareizos vārdus:

— Bet mēs jau pirms tam ar tiem prusakiem mēģinājām tikt galā. Mēs domājām, ka esam paši tos no kaut kurienes atveduši…
— Jā, — vīra māte čukstēja, — es jau agrāk viņus jums te atstāju. Es gribēju, lai viņi pierod pie jaunās vietas.